Bērvircava-Jelgava, Rīga-Bērvircava - ar cisku drilli

Šī gada 3.jūnijā man vajadzēja no mājām (Bērvircava) aizbraukt uz Rīgu un tajā pašā dienā atbraukt atpakaļ. Parasti šo ceļa posmu veicu ar diviem transporta līdzekļiem. Autobuss – no mājām uz Jelgavu. Vilciens – no Jelgavas uz Rīgu. Šoreiz izvēlējos autobusu nomainīt pret velosipēdu - Author Dexter SBP/BLACK 08.

Plāns:

• no mājām uz Jelgavu ar velosipēdu;
• no Jelgavas līdz Rīgai ar vilcienu;
• no Rīgas uz Jelgavu ar velosipēdu;
• no Jelgavas uz mājām ar velosipēdu;

Nu, tad pēc kārtas, par katru posmu! 

3.jūnija rīts. Laikrādis rāda nedaudz pāri desmitiem. Termometra stabiņš jau pāri 20 grādiem pēc celsija. Saprotu, ka tādā karstumā pedāļus mīt nebūs viegli. Paēdu brokastis. Noregulēju velosipēdam krēsla augstumu, lai nenogurtu tik ātri kājas. Krēslu ceļu tik augstu, lai sēdus stāvoklī ar papēdi varu atsniegtu pedāli. Vietējā veikalā nopirku puslitru ūdens, lai pa ceļam ir ar ko atveldzēties. Nopirkto dzeramo ievietoju pudeļu turētājā. Pirms uzvelku saulesbrilles ielūkojos pulkstenī. Tas rāda pus divpadsmit.

Pirmais posms

Virzoties uz P103 ceļu pārāk ātri nebraucu, jo iesildu muskuļus. Pūš neliels pretvējš, bet ne tāds, kurš pārāk traucētu. Virzoties pa P103 jau sāku aizdomāties, kāda būs A8 „šoseja” šajā posmā salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Jau iepriekšējā gadā braukt bija ļoti grūti. Grūti tāpēc ka šis ceļš sastāv no ielāpu ielāpiem un bedru bedrēm. Ceļa nomale (asfaltēta) kā tāda vispār nepastāv, tā izskatās kā Norvēģijas fjords. Šogad braukšana bija vel sliktāka. Jo A8 ceļš šogad jau sāk līdzināties grants ceļam ar asfalta ielāpiem. Braucot ir ļoti jākoncentrējas, lai izvairītos no bedrēm un akmeņiem. Visu laiku ir jāseko līdzi mašīnu plūsmai. Jāizvairās no situācijām, kad blakus pabrauc mašīnas viena otrai garām. Vislabākā vieta pa kuru braukt ir mašīnu iebraukātā rise, tā ir daudz maz bez bedrēm. Katru gadu uz A8 ceļa, zem ceļa zīmes „Nelīdzens ceļš” palielinās kilometru skaits. Tagad tas ir sasniedzis maksimumu, jo viss ceļš, gandrīz, apzīmēts kā nelīdzens. Bēdīgi, bet fakts.

Visā ceļa posmā tikai vienu reizi, pie pieturas „Platone”, uz kādām trīs sekundēm atrāvu dibenu no sēdekļa, lai izstieptu muskuļus, iztaisnojot kājas. Secinu – ziema nekādu skādi manai fiziskajai sagatavotībai nav nodarījusi. Prieks par to. Mana elpošana caur muti noveda pie tā, ka pāris reizes nācās izskalot ar ūdeni muti. Braucot pa šādu „šoseju” pielietoju taktiku: visu laiku ir jāminas, jo tad nepatērē enerģiju uz paātrināšanos. Jo ja neminās, tad šis bedrainais ceļš ļoti ātri samazina braukšanas ātrumu. Ieripojot Jelgavā pārņem patīkamas sajūtas, jo ir pievarēti 32,5km un ietaupīta ceļa nauda – 1.30Ls. Ceļā pavadīta viena stunda un divpadsmit minūtes. Vidējais braukšanas ātrums 27km/h.

Aizbraucu pie draudzenes uz darbu, pa ceļam izdzerot atlikušās ūdens rezerves. Pie draudzenes darbā atvelku elpu, uzpildu pudeli un lēnu garu aizminos uz dzelzceļa staciju.

Otrais posms

Dzelzceļa stacijā nopērku biļeti sev un velosipēdam līdz „Tīraine”. Ripojot garām vilcienam meklēju uzlīmi kurā attēlots velosipēds. Jo tur ir paredzētas vietas to novietošanai. Liekot velosipēdu tam paredzētā vietā saprotu, ka vel joprojām tā nav pielāgota visa veida velosipēdiem. Riepas diametrs neļaut to tik viegli kā gribētos uzāķēt uz tam paredzētā āķa. Pats āķis ir no metāla. Tas nebūtu nekas, ja to veidotāji būtu iedomājušies to apvilkt ar gumiju, kas neskrāpētu disku. Īsi sakot vilcienā pārvadāt velosipēdu var, bet tas nekādas pozitīvās emocijas neizraisa.

Braucot pa Rīgas ielām secinu, ka ļoti daudz velosipēdu vadītāji rupji pārkāp ceļu satiksmes noteikumus (it īpaši kurjeri). Sākot ar tik elementārām lietām, kā braukšana pa gājēju pāreju. Beidzot braukšanai pie sarkanās gaismas. Nemaz nerunājot par braukšanas virziena nenorādīšanu ar roku.

Nokārtojis visu, kas kārtojam saprotu, ka spēka vel daudz un nākamā posma pievarēšanai izmantošu velosipēdu kā paredzēts plānā. Uz doto brīdi atrados „A. Grīna bulvārī”. Nolemju, ka no turienes arī sāksies trešais posms un laika uzņemšana.

Trešais posms

Esmu ļoti priecīgs, jo šeit ir ceļa nomale. Pietiekami plata, bez bedrēm, asfaltēta nomale, pa kuru braucot es netraucēju autovadītājus. Braucot varu vairāk koncentrēties uz ceļu un nebaidīties par situācijām, kad mašīnas pabrauc viena otrai garām. Šajā posmā A8 šoseja ir daudz, daudz, daudz labāka kā šī pati šoseja pirmajā posmā. Mani prieki nebija ilgi, jo nobraucot kādus 5 kilometrus, sapratu, ka ar labo klani kaut kas nav kārtībā. Apstājos, lai paskatītos, kas īsti ir par vainu. Konstatēju, ka ir atskrūvējusies skrūve, kura pievelk klani pie monobloka ass. Pats sliktākais bija tas, ka mājās biju aizmirsis atslēdziņu „seškanti” ar kuras palīdzību varētu pieskrūvēt šo skrūvi. Talkā ņēmu mājas atslēgas ar kurām protams nevarēja pievilkt tik stipri kā vajadzētu. Līdz ar to man nācās ik pēc kilometriem četriem skrūvēt skrūvi atpakaļ. Pats vien biju vainīgs pie šī atgadījuma. Vainīgs tāpēc, ka šopavasar veicot tehnisko apkopi monoblokam. Jo tas izdvesa nelāgas skaņas. Kā beigās izrādījās, gultņiem smēre bija kunkuļos sagājusi. Līdz ar to minoties bija nelāgs krakšķis. Pēc apkopēs liekot klāt klaņus būšu tos pa vāju pieskrūvējis un pie lielas slodzes atskrūvējās. Nonākot Ozolniekos izbaudīju braukšanu pa atjaunoto veloceliņu. Vienīgais, kas mani nokaitināja ir gājēji kuri iet pa to pusi, kura paraudzēta velosipēdistiem. Tāpēc brauciens bija saraustīts un nebaudāms. Nonākot Jelgavā secinu, ka ar visām ķibelēm minos divas stundas. Ātrumu nerēķinu, jo nebūtu adekvāts manām spējām.

Aizminos līdz vecākiem cerībā, ka viņiem būs attiecīgā izmēra seškante, lai varu pieskrūvēt klani kā nākas. Seškante bija, bet tikai netāda izmēra kā man vajadzēja. Nācās iztikt ar skrūvgriezi. Kaut kā nebūt saskrūvēju, uzpildīju pudeli un devos tālāk. Aizbraucu pie draudzenes uz darbu, lai atstātu somu. Atdevu somu un minos uz ceturtā posma startu. Pa ceļam uz to sapratu, ka skrūve tik un tā skrūvējas vaļā. Aizbraucu vēlreiz pie vecākiem un brāļa ar cerību, ka tomēr tiem atradīsies atslēdziņa. Bet diemžēl nekā. Nolēmu mīties tālāk un iegriezties pa ceļam kāda autoservisā un padiedelēt seškanti. Minoties un domājot kurā servisā lūgt palīdzību attapos bez pedāļa. Tas nokrita, jo nenovaktēju, ka skrūve atskrūvējas. Ieskrūvēt atpakaļ ar rokām skrūvi vairs nevarēja, jo nedaudz biju deformējis vītni. Dievs laikam ir! Kamēr es mēģināju kaut kā pieskrūvēt klani, pretēja ceļa pusē apstājas pazīstama mašīna. Tas bija mans videnes klasesbiedrs Kaspars. Ticiet vai nē viņš strādā veikalā, kurā pārdod un remontē velosipēdus. Noskaidrojis, kas par problēmu pateica, lai uzgaidu, ka atvedīs seškantes no darba. Nedaudz pagaidīju un viņš bija klāt ar seškantēm. Viņš iedeva pareizo seškanti, bet man kaut kā neizdevās uz tās uzsēdināt skrūvi. Paprasīju viņam mazāku, bet tā izrādījās krietni par mazu. Nācās paprasīt atpakaļ iepriekšējo ar kuru tomēr izdevās pieskrūvēt klaņus. Jutos kā muļķis, jo ar pirmo reizi neizdevās uzsēdināt skrūvi uz seškantes. Teiksiet sīkums, bet tomēr muļķīgi. Paldies, Kaspar!!!

Ceturtais posms

Sakarā ar šīm tehniskajām lietām ceturto posmam aizmirsās uzņemt laiku. Kas liedz spriest par ātrumu un pavadīto laiku ceļā. Nobraucot kādu pusdistanci saprotu, ka esmu muļķīgi izdarījis, ka atstāju jaku pie draudzenes. Muļķīgi tāpēc ka saulīte paslēpās aiz kokiem un mans t-krekls bija ļoti slapjš no sviedriem. Liela fiziskā piepūle pat nepalīdzēja sasildīties, jo mugurā bija slapjais t-krekls, kurš ļoti atdzesēja ķermeni. Nonācis mājā biju ļoti pārsalis. Tā pārsalis, ka palīdzēja tikai divas krūzes tējas un karsta duša.

Kaut arī šoseja viena un tā pati, kas pirmajā posmā, tomēr šajā posmā vismaz bija ceļa nomale. Pēc tam es domāju kā tā var būt. Nonācu pie viena varianta. Kad tika zīmētas līnijas uz šī ceļa, tad no sākuma laikam tika uzzīmēta virzienā no Jelgavas uz Eleju, bet zīmējot no Elejas uz Jelgavu ceļš palika par šauru un nekas cits neatlika kā šajā virzienā ceļa nomali neatstāt.

Rezumē

Ja saskaita visu trīs posmus kopā, tad ar velosipēdu tika nobraukti 109 kilometri. Fiziski nejutos noguris pat dienas beigās, kas mani vedina uz domu veikt divu posmu braucienu ar velosipēdu: Bērvircava-Rīga, Rīga-Bērvircava. Domāju, ka šo braucienu realizēšu augustā. Nākamreiz pirms braukšu centīšos neaizmirst nepieciešamas seškantes un drēbes.

P.S. Pirms brauciet izbraucienos ar cisku drilli, neaizmirstiet pārbaudīt gaisa spiedienu riepās, vai saeļļota ķēde un pārvilkt skrūves.

Jaukus Jums izbraucienus!

0 komentāri 10/06/2010 18:56

Tavs komentārs!!!